Woooooooooohooooooooooooooooo!

Mazais prezentāciju maratons noslēdzies! Vai tas mani sagatavoja tai, kura būs nākošnedēļ un, kas noteiks vai nākošgad lielu daļu sava laika pavadīšu organizējot lielu pasākumu?

Cerams, cerams!

Bet tagad tāds miers!

Bibliotēka

Atkal sēžu bibbliotēkā.

Šodiena!

Sēžu bibliotēkā. 2 nedēļu laikā jau 4to reizi. Īsti nemāku teikt vai patīk.

Vienmēr esmu baidījusies no šādām vietām. Viss tik kluss un nav iespējas ieritināties siltā segā ar savu tējas krūzīti rokās, lai nodotos zināšanu uzņemšanas procesam. Te cilvēki ieslēdzās savās pasaulītēs un cenšas izpatikt paši sev un citiem apstrādājot, uzkrājot un šķirojot informāciju.

Pati brīnos, ka tiešām šeit esmu nonākusi. Bet mājās nesanāk. Bakalaura darbs nerakstās. Turklāt atkal jau saprotu, ka ir tik daudz neizdarītā un tik daudz noslinkotu stundu, ka kauns metās.

Šodien uzzināju, ka nākošo 2dien zinātniskā konference. Dalība - obligāta. Nu neko. Būs trīs svarīgas prezentācijas 5 dienu laikā. Tās pārējās divas jau senāk zināju.

Prakses aizstāvēšana - sāk likties, ka šis nekad nebeigsies. Turklāt tikai 4dien uzzināju, ka vēl šis tas jālabo. Itkā nekas daudz, bet piņķerīgi.

Apaļā galda diskusijas arī vēl jānovada un šis tas jāprezentē. Vispār šis man tā kā iet pie sirds, bet tās citas lietas gan drusku traucē.

Šodienas secinājums. Rīgas Domē sēž tīri sakarīgas un atsaucīgas sekretāres. Prieks ar tādām runāt!

Viiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii!

Jātiek galā! Kaut kā!

Mmmmm... tiko saņēmu e-pastu par dizaina programmu treniņiem! Tagad arī es varēšu PhotoShopot, Corelot un Illustratorot! Zīmēsim un taisīsim prezentācijas uz nebēdu! Wiiiiiihaaaaaa!

Sajutu izsalkumu! Sen nebiju tā jutusies!:D

Izlāde

Visu dzīvi līdz vidusskolai un vēl arī pirmos universitātes kursus darīju tā kā vajadzēja, mācījos tik cik vajadzēja, darīju visu kas likās pareizi un kā pieņemts. Novirzes no "normas" gadījās reti. Savā nepārliecībā par sevi biju tālu tikusi. Tiesa kurš gan nojauta cik ļoti nebiju par sevi pārliecināta? Visiem likās, ka es spēju pārciest visu ar mierīgu sirdi un prātu.

Pārāk lielu nelaimju jau arī nebija, bet tās kas bija šķita nieks pret manu nesatricināmo emocionālo stabilitāti. Un šķiet tā ir joprojām.

Neskatoties uz to, ka iespējams iekšā viss vārījās, gāja pāri un dega, ārēji visus pārsteidza miers. Neviens tā arī nav uzzinājis iekšējā nemiera apmērus, kas iespējams salīdzināmi ar vairāku atombumbu sprādzieniem.

"Negribu citus traucēt ar savām problēmām" attieksme šķiet nu jau tā iesakņojusies, ka atpakaļceļa nav. Vai tomēr...

Kā lai izlaiž ārā visu to, kas sakrājies gadu gadiem? Kā lai sāk dzīvi bez meliem un liekulīgas izlikšanās?

Meli!

Manas dzīves spogulis! Manas dvēseles spogulis!

Neparādīt vājumu šķiet svarīgākais ko esmu sasniegusi. Velti! Tas noved tikai pie vientulības. Neskatoties uz cilvēku bariem, kas saucās draugi, radi un paziņas.Skumjiem vakariem domājot par to kāpēc esmu sevi tā ierobežojusi pati sevī. Vai tad citi cilvēki nav domāti tieši tam, lai dalītos? Tik bieži dzirdētie vārdi "priekos un bēdās" skan kā skaists sapnis kurš atrodas Everesta virsotnē. Bet nokļūt tur izdodas tikai retajam.

Vai atrast tik skaisto un mītisko zudušo zemi Atlantīdu ir tik sarežģīti?

Stāsta, ka iespējams ir viss. Tikai jāgrib. Tiesa bieži aizmirst pieminēt to darīšanas daļu. Gribi negribi bez tās nekas tomēr nenotiks. Gribu daudz. Mans mērķu dēlis nav vēl gluži pilns. Bildes, rakstiskie un skaitliskie mērķi jauki sagūluši viens uz otra nemaz nenojauš cik svarīgi man ir. Nāciet pie manis tad redzēsiet manu prieku. Varbūt. Iekšējo.

Pat prieks mēdz būt tik noslēgts. Kāpēc? Prieks ir skaists, tas ir tas ko cilvēki gaida, ko cenšas iegūt par katru cenu. Laime. Kaut kas līdzīgs. Nu ne gluži, bet tas ir tas uz ko tiecamies.

Gribētos domāt, ka zinu uz ko tiecos. Bet tad atkal sev melotu. Jābeidz melot! Visiem un sev. Nav nekā muļķīgāka par melošanu sev un melošanu citiem. It īpaši par nenozīmīgām un nesvarīgām lietām. Hmmm... neslikta doma. Varbūt tas nostrādātu. Kā būt kādu laiku visiem teikt visu kas uz mēles? Neliekuļojot. Vienkārši teikt. Būs jāpamēģina.

Labi došos censties iemācīties kontrolēt sapņus. Vai sapņos var atrast atbildes? Viss ir forši anyway! Laime, prieks un dzīve!:8

saule

Biju Turcijā! Vai patika? Un kā vēl!

Atzīšos dodoties turp bija nedaudz bail no turkiem, bet viedoklis mainījās, kad iepazinu šos tuvāk. Iepriekš pazinu dažus uzmācīgus, kaitinošus un nepārāk patīkamus turkus, bet nu esmu ieguvusi dažus labus draugus! Liela daļa gan nerunā pārāk labā angļu valodā, bet tad gandrīz nemaz arī netraucēja!

Vispār ārzemju studenti ir forši... Visi, nu gandrīz! ;) Spāņi īpaši izceļas ar valodu "zināšanām"! Viens runā perfekti, otrs - tā ka dažreiz jāpārprasa, trešais - tikai spāniski!:D Sākumā it kā centās draudzēties angliski, bet aizbrauca cilvēkam jumts, sāka veidzot sarunas tikai spāniski, turklāt, nepievērsdams uzmanību citu iebildumiem, veidoja pilnīgi normālas sarunas, nejuzdamies dīvaini, ka neviens, izņemot spāņus, viņu nesaprot!:D

Turku dejas - vieglas! Nu vismaz priekš manis. Cilvēki tik brīnās...

Gribu atpakaļ Turcijas sauli... Latvijas lietus nomāc!

nakts murgi

Man bija bail. Man ir bail. Vai būs?

Vai pasaulei vajadzīgi arī vājie, tie kam patīk darīt "neko"? Nav runa par tiem, kas grib bet nespēj, nevar, var bet nezina kā utt. Kā lai tiek pāri saviem kompleksiem? Nav jau viņu daudz, bet tie kas ir siastīti ar gribasspēka trūkumu.. un bailēm.. Bailēm no nezināmā! Piemēram, vakar, zvanīja draudzene, esot jārīko kaut kāds pasākums. Un teica, ka kāda cita skuķene, kurai izklāstīta doma diezgan ātri izdomājusi, ka tas ir bezjēdzīgi, kam tas vajadzīgs, nu nejau tā ka vispār nav vajadzīgs, bet kāpēc pašam ar tādām lietām vispār ķēpāties?!? Attieksme, nevēlēšanās smērēt rokas un piepūlēt smadzenes. Bet man gribās. Bet kur lai rauj to pārliecību par sevi un spēju novest visu līdz galam. Arī ticība cilvēkiem nenāktu par ļaunu. Slinkum, ej prom, tinies un neatgriezies!!! Kā lai attīsta iztēli līdz tādai pakāpei, ka var izdarīt brīnumlietas?

Kā? Dodiet atbildi, uzklausīšu visus ietekumus. Un arī veidus kā tos izpildīt.

konči

Divi tautiņu koncerti divās nedēļās! Sava veida rekords. Un arī neliels šoks! Ierasto trīs stundu vietā tikai pusotra!!! Bieži tā negadās.

Šorīt telefona zvans izrāva mani no gultas jau desmitos. Rrrrrrrrrrrrrrrrrr... Kāpēc vispār cilvēki tik agrā rītā, jau vazājas pa pasauli... Neatceros kad pēdējo reizi agrāk par 10tiem acis pavirināju!:D Ā, nē, kļūda! Piektdien, t.i. pirms trīs dienām!

pazudusī realitāte

Jēeeeee! Biļetes kabatā! Turcija, gaidi mani!

Pēc 27 min jāiziet no mājas, bet realitātes zudums lasot "Twilight" sāgas trešo daļu "Eclipse" pilnīgi nodalījis mani no īstās dzīves arī vasara ar visu sesiju, kad praktiski nekas nav jādara, dara savu. Jeb kas liekas palēnināts, iespējams nenoticis, dīvains. Vai tā vēl būs ilgi? Ir vēl ceturtā daļa un puspabeigta piektā...

Nestrādāju, bet vajadzētu. Tikai izklaides. Rrrrrrrrrrrrrr, dusmas pašai uz sevi!

Jāpiespiež sevi mainīties, uz labo pusi...tikai kā..

gribu

Šodien saņēmu apstiprinājumu uz vasaras kursiem Stambulā...sasodīts, kāpēc viņi mani apstiprināja!!! Tagad gribu braukt, bet ir šķēršļi. Pirmais un svarīgākais - nav naudas, jāmaksā gan tikai par lidmašīnas biļeti, bet kur lai izrauj liekus 120 Ls?!? Otrs tur tāpat jau būs pārāk daudz latviešu meiteņu. Ar mani kopā būtu trīs turklāt viena no tām Māra, bet foršāk jau ir būt vienīgajam no savas valsts... Vēl jau arī.. ai neko...

Nu nezinu.. ir jau arī tā otra, labā puse. Neesmu bijusi Turcijā, turklāt sola lekcijas jūrā starp kontinentiem. Ļoti interesē tēma - skatuves dizains, projektēšana iekļaujot arī tādu lietu kā akustika. Tiešām ļoti interesē...

Ja kāds apmaksātu biļeti, tad gan nevilcinātos un brauktu.. cerība mirst pēdējā...

Jau visu dienu šī doma neliek mieru, sāku pat kārtot māju, jo pamācīties gan šī gan vienkārši slinkuma dēļ nespēju!

Jā, par slinkumu! Jāsaka se: "Beidz slinkot!"

Tīri vai zinu diezgan daudz lietu, kuras varētu paveikt, bet kāpēc nedaru?!? Tas atrisinātu arī citas problēmas.

"Dari!" 

"Ok! Darīšu." :)

atskaite

Bija mēģis. Ātrs un patizls. Mūsu cienījamais mākslinieciskais vadītājs, izrādot savu mākslinieka būtību, kavēj nepajokam. Viss ievikās. Arī pats koncis. 3.5 h nav joka lieta. Problēmas ar mūsu priekšnesuma disku. Nav samiksēts. Papusei to izdarīja uz vietas. Nav tādā formātā kā vajag. Atskaļots ar citu aparatūru. Pātrūkst jau priekšnesuma pirmajā minūtē. Neapmulstam. Vismaz ne tā, lai pilnībā pārtrauktu. Turpinam. Pārsteigums ~4ajā minūtē atkal dancājam ar mūziku. Viss jau bija labi tikai varēja būt labāk...

Koncerts beidzies. Skatītāji nomocīti. Nebraucu mājās. Apciemoju Annu un pirmoreiz ieragu leģendāro (darbojas pāris mēnešus) bāru "Piens". Smuki jau i. Tur arī sagaidu savu 22o dzimšanas dienu. Lūk tā...

 

svētdiena

Izlasīju, ka svētdiena laba diena, kad piedzimt! Šie cilvēki ļoti apdāvināti, daudz talantu un spēju.

Pati esmu dzimusi pirms 22 gadiem svētdienā, Māmiņdienā. Tā kā Māmiņdiena ik gadu ir svētdienā, tad šāda sakritība manai dzimšanasdienai nav pārāk bieža, bet šogad atkal ir tas liktenīgais gads. 

Izlasīju vēl kaut ko. Bieži tiek kas dzimuši svētdienā sava talanta dēļ paliek sasodīti slinki un neko savā dzīvē nesasniedz.

Nu ziniet, šitā nevarēs!!! Jāsāk savu slinkumu ierobežot. Turklāt ļoti! Es savā dzīvē sasniegšu visu ko vēlos!!!!!!!!!!!!!!!! Nopietni! 

Apzinos savus talantus un vēl vairāk vājības... Kā viņas izmantot vislabāk? Hmmm... Tas laikam būs manas dzīves lielākais izaicinājums.

studenti cīnās

Par ko? Par to ko visi? Krīzes apstākļos visas nozares brēc pēc naudas, katram sava nozare savarīgāka un, ja godīgi, taisnība ir visiem. 

Ceru, ka man pietiks prāta nekad neiesaistīties politikā. Jo, lai arī cik mantkārīgi, slinki vai kādi nu vēl viņi būtu, tādu sabiedrības spiedienu laikam nevarētu izturēt. 

Neko no politikas un makroekonomiskiem procesiem nesaprotu. Pēdējā laikā, katru reizi klausoties ziņas, uzzinu jaunus faktus un metodes no politiķu puses kā pārvarēt krīzi, lielākā daļa absolūti nepopulāri lēmumi. Sākumā arī es nespēju pieņemt gandrīz nevienu no tiem, bet tad izrādās, ka gandrīz nekur pasaulē ne izglītībai, ne veselības aprūpei netiek tērēts tik daudz naudas (% no budžeta līdzekļiem) no valsts puses kā Latvijā! Tas nu lika piebremzēt sašutumu... Protams, tas, ka tik daudz tiek tērēts ir pilnīgi nemākulīga valsts vadīšana. Lieki tērēti līdzekļi, neefektīvi darbojoties. Naudu, kur varētu ieguldīt kaut vai uzņēmējdarbībā, lai attīstītu ražošanu, kas ir valsts attīstības garants, valdība praktiski "izsviedusi misenē".  

Ja, kaut ko saprastu no tā visa, drošvien iesaistītos un palīdzētu, bet nesaprotu... Tāpēc piedalījos studentu gājienā, lai drusku pakutinātu mūsu valsts vareno sirdsapziņu un izpildītu savu pilsoņa/studenta pienākumu parādīt īsto situāciju. Kā tad savādāk viņi, kas ievēlēti, lai uzzina par to ko domā parastā tauta.. 

Nekad vairs sevi nesaukšu par parasto tautu. Šī bija pēdējā reize, cerams. Esmu īpaša! :D 

Vispār studentu gājiens bija tiešām jauks. Kopīgi padziedājām, izbļāvām balsis ar saukļiem un citām sāpēm. Žēl tikai, ka beigās tik vienkārši beidzās. Katrā ziņā bija interesanti.