Ceru, ka man pietiks prāta nekad neiesaistīties politikā. Jo, lai arī cik mantkārīgi, slinki vai kādi nu vēl viņi būtu, tādu sabiedrības spiedienu laikam nevarētu izturēt.
Neko no politikas un makroekonomiskiem procesiem nesaprotu. Pēdējā laikā, katru reizi klausoties ziņas, uzzinu jaunus faktus un metodes no politiķu puses kā pārvarēt krīzi, lielākā daļa absolūti nepopulāri lēmumi. Sākumā arī es nespēju pieņemt gandrīz nevienu no tiem, bet tad izrādās, ka gandrīz nekur pasaulē ne izglītībai, ne veselības aprūpei netiek tērēts tik daudz naudas (% no budžeta līdzekļiem) no valsts puses kā Latvijā! Tas nu lika piebremzēt sašutumu... Protams, tas, ka tik daudz tiek tērēts ir pilnīgi nemākulīga valsts vadīšana. Lieki tērēti līdzekļi, neefektīvi darbojoties. Naudu, kur varētu ieguldīt kaut vai uzņēmējdarbībā, lai attīstītu ražošanu, kas ir valsts attīstības garants, valdība praktiski "izsviedusi misenē".
Ja, kaut ko saprastu no tā visa, drošvien iesaistītos un palīdzētu, bet nesaprotu... Tāpēc piedalījos studentu gājienā, lai drusku pakutinātu mūsu valsts vareno sirdsapziņu un izpildītu savu pilsoņa/studenta pienākumu parādīt īsto situāciju. Kā tad savādāk viņi, kas ievēlēti, lai uzzina par to ko domā parastā tauta..
Nekad vairs sevi nesaukšu par parasto tautu. Šī bija pēdējā reize, cerams. Esmu īpaša! :D
Vispār studentu gājiens bija tiešām jauks. Kopīgi padziedājām, izbļāvām balsis ar saukļiem un citām sāpēm. Žēl tikai, ka beigās tik vienkārši beidzās. Katrā ziņā bija interesanti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru