Vai pasaulei vajadzīgi arī vājie, tie kam patīk darīt "neko"? Nav runa par tiem, kas grib bet nespēj, nevar, var bet nezina kā utt. Kā lai tiek pāri saviem kompleksiem? Nav jau viņu daudz, bet tie kas ir siastīti ar gribasspēka trūkumu.. un bailēm.. Bailēm no nezināmā! Piemēram, vakar, zvanīja draudzene, esot jārīko kaut kāds pasākums. Un teica, ka kāda cita skuķene, kurai izklāstīta doma diezgan ātri izdomājusi, ka tas ir bezjēdzīgi, kam tas vajadzīgs, nu nejau tā ka vispār nav vajadzīgs, bet kāpēc pašam ar tādām lietām vispār ķēpāties?!? Attieksme, nevēlēšanās smērēt rokas un piepūlēt smadzenes. Bet man gribās. Bet kur lai rauj to pārliecību par sevi un spēju novest visu līdz galam. Arī ticība cilvēkiem nenāktu par ļaunu. Slinkum, ej prom, tinies un neatgriezies!!! Kā lai attīsta iztēli līdz tādai pakāpei, ka var izdarīt brīnumlietas?
Kā? Dodiet atbildi, uzklausīšu visus ietekumus. Un arī veidus kā tos izpildīt.
