Bibliotēka

Atkal sēžu bibbliotēkā.

Šodiena!

Sēžu bibliotēkā. 2 nedēļu laikā jau 4to reizi. Īsti nemāku teikt vai patīk.

Vienmēr esmu baidījusies no šādām vietām. Viss tik kluss un nav iespējas ieritināties siltā segā ar savu tējas krūzīti rokās, lai nodotos zināšanu uzņemšanas procesam. Te cilvēki ieslēdzās savās pasaulītēs un cenšas izpatikt paši sev un citiem apstrādājot, uzkrājot un šķirojot informāciju.

Pati brīnos, ka tiešām šeit esmu nonākusi. Bet mājās nesanāk. Bakalaura darbs nerakstās. Turklāt atkal jau saprotu, ka ir tik daudz neizdarītā un tik daudz noslinkotu stundu, ka kauns metās.

Šodien uzzināju, ka nākošo 2dien zinātniskā konference. Dalība - obligāta. Nu neko. Būs trīs svarīgas prezentācijas 5 dienu laikā. Tās pārējās divas jau senāk zināju.

Prakses aizstāvēšana - sāk likties, ka šis nekad nebeigsies. Turklāt tikai 4dien uzzināju, ka vēl šis tas jālabo. Itkā nekas daudz, bet piņķerīgi.

Apaļā galda diskusijas arī vēl jānovada un šis tas jāprezentē. Vispār šis man tā kā iet pie sirds, bet tās citas lietas gan drusku traucē.

Šodienas secinājums. Rīgas Domē sēž tīri sakarīgas un atsaucīgas sekretāres. Prieks ar tādām runāt!

Viiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii!

Jātiek galā! Kaut kā!

Mmmmm... tiko saņēmu e-pastu par dizaina programmu treniņiem! Tagad arī es varēšu PhotoShopot, Corelot un Illustratorot! Zīmēsim un taisīsim prezentācijas uz nebēdu! Wiiiiiihaaaaaa!

Sajutu izsalkumu! Sen nebiju tā jutusies!:D

Izlāde

Visu dzīvi līdz vidusskolai un vēl arī pirmos universitātes kursus darīju tā kā vajadzēja, mācījos tik cik vajadzēja, darīju visu kas likās pareizi un kā pieņemts. Novirzes no "normas" gadījās reti. Savā nepārliecībā par sevi biju tālu tikusi. Tiesa kurš gan nojauta cik ļoti nebiju par sevi pārliecināta? Visiem likās, ka es spēju pārciest visu ar mierīgu sirdi un prātu.

Pārāk lielu nelaimju jau arī nebija, bet tās kas bija šķita nieks pret manu nesatricināmo emocionālo stabilitāti. Un šķiet tā ir joprojām.

Neskatoties uz to, ka iespējams iekšā viss vārījās, gāja pāri un dega, ārēji visus pārsteidza miers. Neviens tā arī nav uzzinājis iekšējā nemiera apmērus, kas iespējams salīdzināmi ar vairāku atombumbu sprādzieniem.

"Negribu citus traucēt ar savām problēmām" attieksme šķiet nu jau tā iesakņojusies, ka atpakaļceļa nav. Vai tomēr...

Kā lai izlaiž ārā visu to, kas sakrājies gadu gadiem? Kā lai sāk dzīvi bez meliem un liekulīgas izlikšanās?

Meli!

Manas dzīves spogulis! Manas dvēseles spogulis!

Neparādīt vājumu šķiet svarīgākais ko esmu sasniegusi. Velti! Tas noved tikai pie vientulības. Neskatoties uz cilvēku bariem, kas saucās draugi, radi un paziņas.Skumjiem vakariem domājot par to kāpēc esmu sevi tā ierobežojusi pati sevī. Vai tad citi cilvēki nav domāti tieši tam, lai dalītos? Tik bieži dzirdētie vārdi "priekos un bēdās" skan kā skaists sapnis kurš atrodas Everesta virsotnē. Bet nokļūt tur izdodas tikai retajam.

Vai atrast tik skaisto un mītisko zudušo zemi Atlantīdu ir tik sarežģīti?

Stāsta, ka iespējams ir viss. Tikai jāgrib. Tiesa bieži aizmirst pieminēt to darīšanas daļu. Gribi negribi bez tās nekas tomēr nenotiks. Gribu daudz. Mans mērķu dēlis nav vēl gluži pilns. Bildes, rakstiskie un skaitliskie mērķi jauki sagūluši viens uz otra nemaz nenojauš cik svarīgi man ir. Nāciet pie manis tad redzēsiet manu prieku. Varbūt. Iekšējo.

Pat prieks mēdz būt tik noslēgts. Kāpēc? Prieks ir skaists, tas ir tas ko cilvēki gaida, ko cenšas iegūt par katru cenu. Laime. Kaut kas līdzīgs. Nu ne gluži, bet tas ir tas uz ko tiecamies.

Gribētos domāt, ka zinu uz ko tiecos. Bet tad atkal sev melotu. Jābeidz melot! Visiem un sev. Nav nekā muļķīgāka par melošanu sev un melošanu citiem. It īpaši par nenozīmīgām un nesvarīgām lietām. Hmmm... neslikta doma. Varbūt tas nostrādātu. Kā būt kādu laiku visiem teikt visu kas uz mēles? Neliekuļojot. Vienkārši teikt. Būs jāpamēģina.

Labi došos censties iemācīties kontrolēt sapņus. Vai sapņos var atrast atbildes? Viss ir forši anyway! Laime, prieks un dzīve!:8